Vai esi pamanījis, ka reģistrētiem lietotājiem ir lielākas privilēģijas?Tad kapēc Tu nereģistrējies?
Fotogrļæ½fa piezļæ½mes - http://www.noverotajs.lv - Nedaudz par grupas PinkFloyd vēsturi
Fotogrāfa piezīmes : APTAUJA
aptauja 
Aptauja: Kāds ir Tavs mīļākais radio?
Radio SWH
Skonto
Radio Tev
Radio SWH Rock
Radio Europa plus
Cits

Nedaudz par grupas PinkFloyd vēsturi
Ieteikt draugiem...
 


Sešdesmito gadu pašā vidū Londonā izjūk nenozīmīga grupiņa, kurā spēlē arhitektūras studenti Džordžs Rodžers Vaterss (bass), Nikolas Berklejs Meisons (bungas) un Ričards Viljamss Raits (taustiņi). Šie trīs arī turpmāk ir noskaņoti turēties kopā - un vairāk pie mūzikas nekā arhitektūras. 1965. gada nogalē viņiem pievienojas ģitārists un dziedātājs, kurš pirms tam apguvis glezniecību, - Rodžers Kīts Barets, turpmāk pazīstams kā Sids Barets. Tieši viņš izdomā grupas nosaukumu - sākotnēji gan tas skan - "The Pink Floyd Sound" (pēc Bareta iemīļoto blūzmeņu Pinka Andersona un Floida Kaunsila plates nosaukuma), kā arī saraksta gandrīz visu grupas agrīnā perioda mūziku. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka tieši šī toreiz divdesmitgadīgā jaunekļa ģenialitāte bija tā, kas "Pink Floyd" padarīja par "Pink Floyd" un atnesa tai vispārēju atzīšanu. Bareta galvenās muzikālās ietekmes bija blūzs un amerikāņu psihotronais (psychedelic) roks. Viņa mūzikā dominē asa un izteikta ģitāras skaņa uz Raita īpatnējā, nedaudz korāliskā ērģeļu fona. Tajā ir daudz neparastu skaņu un trokšņu, kas rada nereālu, reizēm kosmisku iespaidu. Tikpat neierasti ir viņa pa pusei runātie, pa pusei dziedātie teksti - bērnišķīgi sirreālu tēlu, mistikas un absurda humora pilni, tie visai nepārprotami liecina par narkotiku - būtiska un drīz arī liktenīga katalizatora klātbūtni Bareta daiļradē.
   Jau tolaik "PF" ir triju nedalāmu komponentu veidots veselums: mūzika (te varena un ārdoša, te meditējoši apcerīga un mierīga), gaisma (neparastas gaismas izrādes, kas vairo mūzikas radīto nerealitātes izjūtu) un skaņa (nedaudz vēlāk "PF" kļūst par vienu no pirmajām grupām, kas izmanto kvadrofonisko aparatūru). "PF" ir tālaika britu roka bagātīgo eksperimentu avangardā. 1967. gada rudenī tiek ierakstīts pirmais albums - "The Piper At The Gates Of Dawn". Tā ir plate, kurā visā pilnībā izpaužas Sida Bareta apmātās iztēles grandiozums un "PF" novatorisms. Plate, kurai noteikti vajadzēja atstāt graujošu iespaidu uz sava laika mūziku un publiku. Taču ... šis laiks bija 1967. gada rudens, kad visa pasaule mēmā sajūsmā klausījās nesen kā iznākušo "The Beatles" šedevru "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band". Tas rādija jaunu virzienu pasaules rokam un "PF" kaut kādā mērā pat pārsteidzoši radniecīgais meistardarbs, lai arī uzņemts it labi, pienācīgo ievērību tā arī negūst.
   Turklāt drīz seko krietni nepatīkamākas problēmas. Bareta arvien progresējošā aizraušanās ar L.S.D. rada neatgriezeniskas sekas, kas kulmināciju sasniedz gada nogalē notiekošajā ASV turnejā. Uz vienu koncertu viņš vispār neierodas, vairākos citos, stāvēdams nemainīgi sastingušā pozā, visu vakaru atkārto vienu un to pašu akordu... Tālāka kopdarbība kļūst neiespējama. Grupas otrajā albumā "A Saucerful Of Secrets" (1968) vairs ir tikai dažas Bareta kompozīcijas - karaļa atvadas no savas svītas.
   Radošā līdera (arī dziedātāja) lomu turpmāk uzņemas Vaterss, par ģitāristu (arī dziedošu) tiek uzaicināts Bareta skolasbiedrs un kādreiz arī ģitārspēles skolotājs Deivids Gilmors. Grupas sastāvs nu ir nostabilizējies uz ilgiem laikiem, toties mūzika pamazām mainās. Kaut Bareta (septiņdesmito gadu sākumā viņš, piedaloties arī citiem "PF" mūziķiem, vēl ieraksta divas atzinīgi novērtētas soloplates) ienestais misticisma un kosmiskās atsvešinātības gars kādu laiku vēl jūtams visai izteikti, turpmāk agrākā spontānuma un mežonīguma vietā valda pat filozofiski apcerīga nosvērtība un nopietnība. Vatersa tekstos dominē pesimistiskas pārdomas par mūsdienu pasauli, notiek ilgstoši eksperimenti ierakstu studijā. Šajā laikā sacerēta mūzika vairākām kinofilmām, tai skaitā arī dažas dziesmas slavenajai Antonioni lentei "Zabriskie Point". 1970. gada rudenī pirmoreiz tiek atskaņota apmēram pusstundu ilgā svīta "Atom Heart Mother", kurā bez elektroniskiem meklējumiem daudz darba arī sieviešu un vīriešu koriem, pūtēju orķestrim un pirotehniķiem. Drīz ierakstīta platē, tā kļūst par grupas pirmo Nr.1 disku britu toptabulās.
   "PF" kļūst vienlīdz iecienīta kā tradicionālajā roka publikā, tā izsmalcinātu intelektuāļu kokteiļpartijās.
   1972. gadā Edinburgas TV filmu festivālā tiek demonstrēta lieliska Pompejas amfiteātrī uzņemta grupas koncertfilma. Taču 1972. gada lielākā daļa paiet strādājot pie kārtējā albuma - "The Dark Side Of The Moon". 1973. gada martā, pēc deviņu mēnešu ilga darba studijā, Londonas planetārijā notiek plates benefice. "The Dark Side Of The Moon" ir episks konceptuāls darbs, kas stāsta par civilizācijas neizbēgamajiem pavadoņiem - stresu, vientulību un atsvešinātības bailēm, emocionālu sabrukumu un galu galā - nāvi. Šī plate, ko kaut reizi ir dzirdējis katrs, kurš kaut pavirši interesējas (un pat neinteresējas) par rokmūziku, kļūst par vienu no septiņdesmito gadu mūzikas stūrakmeņiem un simboliem. Tā joprojām minēta arī Ginesa rekordu grāmatas 1989. gada izdevumā - kā visu laiku visvairāk pārdotais britu grupas albums (1986. gada decembrī - 19,5 miljoni eksemplāri) un absolūta rekordiste uzturēšanās ilguma ziņā "Billboard" populārāko disku sarakstā (1988. gada maijā apritēja 730 nedēļas!).
   Seko grandiozi koncerti, kuros izmantots plašs visdažādāko efektu arsenāls - pikējošas un dārdošas lidmašīnas, vairākas tonnas sausā ledus, fantastiskas gaismas, gigantisks piepūšams cilvēks ar mirdzošām zaļām acīm, liesmojošs gongs utt. Tas ir vispilnīgākais triumfs, pēc kura patiesībā vairs atliek doties pensijā, audzēt puķes, spēlēt golfu un vakaros ģimeniskā atmosfērā malkot kokteiļus. Pašiem sevi pārspēt vairs nav iespējams - tā domā daudzi, tikai ne paši "PF". 1975. gadā iznāk disks "Wish You Were Here". Sirsnīgs un mīļš (tajā ir arī divdaļīga kompozīcija "Shine On Your Crazy Diamond" - veltījums Sidam Baretam), taču nedaudz piezemēts un klusināts - kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.
   Toties pilnīgi savādāks ir grupas nākamais veikums - "Animals" (1977) - asa, nežēlīga un bezcerīga alegorija par mūsdienu sabiedrību, tās politiskajiem un morālajiem likumiem un tikumiem. Tā ir patiešām "sāpīga" mūzika, pat neiedziļinoties teksta niansēs, kuras tomēr ir tā vērtas. Lai arī pēc šīs plates atkal atdzīvojas baumas par grupas drīzo galu, "PF" vēl ir spēka pilni.
   Gandrīz visu 1979. gadu pavadot ierakstu studijās Francijā, Ņujorkā un Losandželosā, top ieceres vērienīguma ziņā vēl nebijis darbs - dubultalbums "The Wall". Idejas autors tradicionāli ir Rodžers Vaterss. Viņš plati veidojis kā nosacīti autobiogrāfisku motīvu kaleidoskopu. Tajā, summējot atsevišķas viņa atmiņas vīzijas, mēģināts paust savas paaudzes grēksūdzi un apsūdzību vienlaikus, pamatā koncentrējoties uz "PF" vienmēr raksturīgo vientulības, atsvešinātības un personības krīzes tēmu. Kritika auro sajūsmā un divu mēnešu laikā "The Wall" Anglijā vien izpelnās divus platīna diskus. Vēl strādājot pie ieraksta, tiek domāts par tās skatuvisko uzvedumu. Pietiks pateikt, ka tas tiek gatavots gandrīz pusgadu un izmaksā divus miljonus dolāru. Koncerta laikā uz skatuves tiek uzcelta milzīga siena (wall - siena), kuras abās pusēs atrodas divas praktiski identiskas mūziķu grupas (nolīgti vēl četri pieredzējuši mūziķi), kā arī vokālais kvartets. Kā plates, tā koncerta izskaņa ir optimistiska - visu izrādes (dzīves?) laiku celtais mūris tiek sagrauts. Taču Vatersa radošās ambīcijas vēl nav izsmeltas - 1982. gadā parādās plaši izreklamētā, ne mazāk vērienīgā "The Wall" kinoversija, kurā galveno lomu spēlē grupas "Boomtown Rats" līderis un "Live Aid" kampaņas iniciators Bobs Geldofs. Filma tiek vērtēta diezgan pretrunīgi un neviennozīmīgi, taču nenoliedzami ir viens no veiksmīgākajiem sava žanra paraugiem.
   Drīz iznāk arī kārtējā skaņu plate - "The Final Cut" (vairākas tās dziesmas izmantotas arī filmā), diezgan haotisks visdažādāko - pamatā pacifistisku - politisku lozungu apkopojums. Platē netiek saudzēts ne Brežņevs, ne Reigans, ne Tečere, recenzijās - paši "Pink Floyd". Tā ir pirmā reize, kad grupa tik asi kritizēta (ne bez pamata), turklāt kā no muzikālām, tā politiskām pozīcijām.
   Iespējams, ka tas, tāpat kā dažādas finansiālas problēmas, ir iemesls arī tālākajam radošajam apsīkumam un savstarpējām nesaskaņām. Turpmāk visi četri ( jau iepriekš ir nošķīries Meisons) darbojas individuāli, ieraksta solodiskus. Grupa praktiski neeksistē līdz pat 1987. gadam, kad Gilmors, Raits un Meisons, atkal sanākuši kopā un izcīnījuši tiesas prāvu ar savrupībā palikušo Vatersu par vecā nosaukuma paturēšanas tiesībām, ieraksta jaunu plati "A Momentary Lapse Of Reason". Muzikālu jaunatklājumu tajā tikpat kā nav, vairāk jau iepriekš pārbaudītu un dzirdētu ideju variācijas, tomēr platei ir labi panākumi kā jebkura dzīva klasiķa jaunākajai produkcijai. "PF" aktīvi koncertē un 1988. gadā ieraksta koncertdubultalbumu "Delicate Sound Of Thunder".
   Un lai arī paši sevi viņi vairs laikam patiešām nepārspēs, pilnībā pārorientēties uz kokteiļiem un golfu viņiem vēl pāragri. "Pink Floyd" vēl daudziem daudz ko nozīmē.



[ pievienot komentāru ] ( 748 lasītāji )   |  tiešā saite

<<Pirmā lapa <Iepriekšējā lapa | 49 | 50 | 51 | 52 | 53 | 54 | 55 | 56 | 57 | 58 | Nākamā lapa> Pēdējā lapa>>