Tīšie un netīšie pārpratumi

Kādu rītu telefona centrāles ATC-61 dežurants ziņoja priekšniekam: – Šonakt bija tāds jandāliņš, ka ne izstāstīt nevar – ap diviem naktī kāds abonents izsauca citus abonentus un drīz vien sākās intensīva zvanīšana. – Dežurantam bija izdevies atrast vainīgo. Pieslēdzoties viņa līnijai, dežurants dzirdēja, ka vainīgais pamodina kārtējo upuri un imitē zvanu it kā no tālsatiksmes centrāles. Tad viņš upurim paziņo, ka nevar iekārtot tālsarunu un lūdz, lai abonents steidzami piezvana uz tādu un tādu telefona numuru. Upuris piezvana, pieceļ no gultas kādu citu un sākas izskaidrošanās. Pa to laiku vainīgais šādā veidā ir izsaucis citus upurus, un centrālē meklētāji rada tādu troksni kā vislielākajā slodzes stundā. Dežurants, protams, vainīgo ir atslēdzis, un centrālē iestājies klusums. Drīz vien priekšniekam zvana kāds mākslinieks no Radiotehnikas ielas, ka pie viņa telefona līnijas kāds pieslēdzoties un zvanot. Arī šonakt tā esot bijis, bet tagad viņa līnija centrālē esot atslēgta. Montierim izdevās atrast, ka tik tiešām pie abonenta līnijas ir pievienoti sīki vadiņi, kuri pa logu ieiet kādā dzīvoklī. Dzīvokļa saimnieks bija darbā, bet mājās esošais pusaudzis neko paskaidrot nevarēja. Telefona aparātu dzīvoklī arī neredzēja. Centrāles priekšnieks norunāja ar miliciju, ka, nosaucot paroli Vētra, milicijas dežūrmašīna brauks uz Radiotehnikas ielas dzīvoklī. Drīz vien kādā naktī centrāles dežurants novēroja, ka mehānismi atkal strādā ar pilnu jaudu. Zvans milicijai, un vainīgais – tas pats pusaudzis, 14 gadu jaunais edisons – rokā gan. Viņš no nestandarta detaļām bija konstruējis telefona aparātu. Ciparripas vietā zēns lietoja telegrāfa aparāta Morzes atslēgu, ar kuru sastādīja izsaucamos numurus. Tā kā nepilngadīgam nekādu sodu uzlikt nevarēja, vajadzēja abonenta līniju pārbūvēt tā, lai jaunais edisons netraucētu telefona centrāles un klientu naktsmieru. *** To, ka jaunieši ir talantīgi izgudrotāji, konstatēja arī RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes uzņemšanas komisija. Viens no reflektantiem, kārtojot eksāmenu, vienmēr centās ieņemt auditorijā noteiktu vietu. Ja kaut ko vajadzēja uzrakstīt uz tāfeles, pēc tam atkal cītīgi nostājās tajā pašā vietā. Aizdomīgi šķita arī tas, ka vienā ausī bija iesprausts mazgabarīta auss telefons. Eksāmenu komisijas priekšsēdētājs konstatēja, ka jauneklis stāv uz diviem vadiņiem, kuru gali piesprausti pie grīdas, un kurpju zolēs arī ir vadiņi, kuri savienoti ar mazgabarīta telefona aparātu. Tāpat atklājās, ka vadiem koridorā ir pievienojies operators–konsultants, kurš sniedz atbildes uz komisijas locekļu jautājumiem. Diemžēl eksāmenu komisija nespēja pozitīvi novērtēt šo unikālo izgudrojumu… *** Vēl asprātīgāk bieži vien uzvedās tehnikuma praktikanti. Bija divi iecienīti veidi, kā izjokot abonentus. Viens no tiem bija piezvanīt un palūgt, lai izmēra, cik gara ir aukla no telefona aparāta līdz sienai. Abonents to rūpīgi izpildīja un paziņoja, ka tā ir, piemēram, 1,5 metrus gara. Tad zvanītājs no telefona centrāles (īstenība zvanīja no kāda cita numura) lūdza, vai abonents nevarētu pavilkt auklu uz sevi, jo centrālē esot trīs metru garš vads un tas traucējot centrāles darbiniekiem. Abonents velk auklu, tā nekustas ne no vietas, bet zvanītājs tik mudina, ka vajagot vilkt stiprāk, līdz aukla notrūkst. Otrajā gadījumā zvanīšana notika naktī. Zvanītājs satrauktā balsī teica, ka telefona centrālē esot ugunsgrēks un lai abonents steidzīgi atnesot no virtuves spaini ar ūdeni un iemetot tajā savu telefona aparātu, citādi uguns pa telefona vadiem atnāks līdz viņu telefona aparātam un nodegs dzīvoklis. Protams, cilvēkam, kurš piecelts no miega, nebija vaļas domāt, ka tas ir muļķīgs joks, un viņš darīja, kā viņam lika. *** Ne viens vien pārpratums klientiem radās blokiratoru dēļ. Releju blokiratoru trūkums bija tāds, ka, zvanot vienam no bloķētās līnijas aparātiem, otrs varēja pārtvert sarunu (ja viņš šajā brīdī pat nezinot, ka nāk izsaukums, izcēla klausuli). Bieži vien bloķēto aparātu īpašnieki savstarpēji nebija draudzīgi. Visparastāk saruna bija piemēram tāda: – Man lūdzu Pēteri pie telefona! – Atbilde: – Pēteris vakar nomira! *** Kāda telefoniste no Vidzemes, atceroties pirmos darba gadus, stāstīja, ka reiz uz centrāli piezvanījis kāds abonents un lūdzis savienojumu ar kolhozu, bet nosaucis nepareizu (mežniecības) numuru. Dzirdamība bijusi slikta, un klients neko nav sapratis. Viņš lūdzis telefonisti palīdzēt sarunāties – viņa cūkai esot vajadzīgs kuilis. Telefoniste vārdu kuilis uzskatījusi par nepieklājīgu, it sevišķi tāpēc, ka centrāles telpā tajā brīdī bijuši vairāki apmeklētāji. Viņa pieklājības dēļ kuili nosaukusi par vīriešu kārtas cūku un izstāstījusi, kāpēc zvana. Atbildes vietā atskanējusi smieklu šalts un paskaidrojums, ka viņu mežniecības kompetencē vairs neesot cūku apsēklošana… *** Un vēl kāds pikants gadījums. Reiz kādai dāmai ar muļķošanos nepaveicās. Tas notika 80. gadu nogalē. ATC-27 dežurants naktī ievēroja, ka kāds no abonentiem izceļ klausuli, sastāda numuru un iekar klausuli. Dežurants nolēma pārbaudīt. Atrada abonenta numuru, pieslēdzās pie līnijas un dzirdēja sarunu. Kāda dāma šajā brīdī bija piezvanījusi milicijai (02) un sūdzējās, ka esot pazaudējusi savu sievišķības orgānu (nosaucot to īstajā vārdā). Dežurants pēc kartotēkas noskaidroja, ka telefons atrodas kādas rūpnīcas sardzes telpā un nolēma piezvanīt naktsmiera traucētājai, uzdodoties par milicijas darbinieku. Viņš paziņoja, ka pazaudētā manta atrasta un var atbraukt to saņemt. Dāma šokā gan par to, ka milicija tik ātri noskaidrojusi viņas telefona numuru, gan arī par to, ka tagad sagaidāms sods par milicijas muļķošanu. ]]>